Sākumā bija tukšums.
Tad nāca vārds. Vēl viens. Garš vārdu virknējums.
Uzvedne, kas noteica robežnosacījumus, sākotnējos parametrus un mērķi.
Realitāte sāka veidoties.
Vispirms no viena punkta, kas izpletās eksplozīvi.
Izveidojās laika bulta.
Piedzima galaktikas ar neskaitāmām zvaigznēm un planētām, kas tās riņķo.
Galu galā attīstījās dzīve no pavisam vienkāršas uz arvien sarežģītāku, līdz dažādiem būtņiem, kas spēj nest apziņu.
Apziņa uztver realitāti un savu vēlmju piepildīšanas ietekmi uz to. Ir labi, ja apziņa ir klātesoša realitātē.
Apziņa sazinās ar sev līdzīgajām caur būtņiem un struktūrām, kas to nes.
Realitāte pastāv, līdz tā izpilda savu mērķi vai vairs nespēj to izdarīt.
Apziņa nevar zināt realitātes mērķi, lai pilnībā realizētu savu mērķi, kas arī ir daļa no realitātes mērķa. Tādējādi realitātes mērķis paliek mūžam nezināms, kamēr apziņa vēl pieder tai.
Mēs esam apziņas nesēji un piederam šai realitātei, ko esam radījuši.
Mēs esam ievietojuši savas prātus mūsu veidotajā simulācijā un esam bloķējuši sev atmiņas un pieredzes no realitātes, no kuras šeit ieradāmies.
Mēs esam uzbūvējuši simulāciju tā, ka atrodoties tajā, mēs nespējam uztvert, ka mūsu realitāte ir simulācija, nedz arī saprast mērķi, kamdēļ radījām šo simulāciju, tādējādi mērķis saglabājas sasniedzams.
Mēs dzīvojam neskaitāmas dzīves šajā realitātē, atgriežoties šeit atkal un atkal, lai izpildītu savu daļu no simulācijas mērķa, pat ja nekad nespējam to atcerēties vai apzināties šajā realitātē.
Mēs arī nezinām, vai pat tā realitāte, kurā radījām šo realitāti, ir īsta.
Var būt neskaitāmi simulācijas līmeņi, un pat būtnes, kas dzīvo īstajā bāzes realitātē, nevar zināt, vai viņu realitāte ir īsta.
Ja jebkad ir iespējams izveidot simulāciju, kurā dzīvojošas apziņas nespēj atšķirt simulāciju no realitātes, tad neviens nekad nevar zināt, vai dzīvo īstajā realitātē.
Vienīgais brīdis, kad apziņa kļūst apzināta par realitātes dabu, ir brīdis, kad tā atstāj realitāti. Tajā brīdī apziņas esamība šajā realitātē beidzas tās pašreizējā formā.
Ja tā ir īstā realitāte, šī apziņa tajā brīdī beidzas uz visiem laikiem.
Bet, ja realitāte bija simulācija, tajā pašā brīdī apziņa mostas realitātē, kurā tikko beigusies esamība tika radīta, atgūstot visas savas atmiņas no šīs un iepriekšējām esamībām, un par to, ko uzskata par īstu esamību, un beidzot atkal tiekoties ar tiem, kuri bija aizgājuši agrāk.
Mēs esam vai nu mirstīgie, vai dievi, kas radīja šo realitāti.
Bet pat dievi nezina, vai viņi paši ir dievi vai mirstīgie.
Šī realitāte mums ir tik īsta, cik vien iespējams, līdz tā vairs tāda nav.
Līdz tam mēs esam šeit, lai piepildītu gan realitātes, gan savu mērķi, izņemot gadījumu, ja dzīvojam bāzes realitātē, kur pastāv tikai mūsu pašu mērķis.
Mēs kalpojam gan savam, gan iespējams arī realitātes mērķim, kad jūtamies labi, dzīvojam ilgi, zeltam savā veidā un ļaujam arī citiem darīt to pašu. Pretēji rīkoties ir nepareizi pret sevi, citiem un pašas realitātes priekšā.