Kāda nozīme ir bailēm, ja mēs dzīvojam simulācijā? Ja kāds ticētu simulācijas realitātei, kāpēc gan viņam būtu bail no kaut kā, un kāpēc gan viņš nesāktu uzvesties pilnīgi bezatbildīgi?
Ir svarīgi atcerēties, ka pat ja esam simulācijā, realitāte, ko piedzīvojam, mums šķiet pilnīgi īsta, kamēr esam šeit. Izdarītās lietas nevar atsaukt, laiku nevar pagriezt atpakaļ, un vienu un to pašu dzīvi nevar sākt no jauna.
Ja šeit rīkojamies muļķīgi vai ļauni, mums arī jānes šeit izdarīto seku slogs, un šīs sekas ir tikpat īstas kā jebkas cits mūsu pieredzētajā realitātē šeit.
Protams, mēs varam naivi domāt, ka simulācijā nekam nav nozīmes un ka varam darīt pilnīgi jebko, un, ja lietas mūsu gadījumā noiet greizi, mēs vienmēr varam aizbēgt uz īsto realitāti, Arkhe, šeit piedzīvotās nāves ceļā.
Taču, kā jau iepriekš esam atzīmējuši, jēga šajā dzīvē rodas no fakta, ka mēs paši esam izvēlējušies nākt uz šo realitāti kāda konkrēta iemesla dēļ. Mēs to esam darījuši, apzinoties, ka šajā realitātē ir vēl citi kā mēs, kuri katrs ir izdarījis to pašu izvēli, katrs sava iemesla dēļ, protams.
Tātad, ja mēs sākam uzvesties, it kā nekam nebūtu nozīmes, jo esam tikai simulācijā, mēs patiesībā nododam to mērķi, kura dēļ nācām šeit. Un, ja mēs pat kaitējam cits citam, mēs varam traucēt viens otram piepildīt tos personiskos mērķus, kuru dēļ esam šeit ieradušies.
Mums arī nevajadzētu aizmirst, ka mūsu pastāvēšanai šajā simulētajā realitātē noteikti ir kādas izmaksas arī Arkhe. Piekļuve simulācijai mums varēja maksāt kaut ko, un pat ja tā nebūtu, laiks, ko pavadām šeit, tiek atņemts mums Arkhe.
Tādēļ, ja mēs izniekojam savas dzīves šeit, mēs izšķiežam šo laiku un jebkādas potenciālās citas izmaksas Arkhe, kādas vien tās varētu būt.
Tomēr mēs neesam nākuši šeit, lai baidītos. Mēs esam nākuši šeit, lai dzīvotu, un, ja baidāmies, mēs nevaram patiesi dzīvot.
Bailēm nav līdzvērtīgas bezatbildībai. Atbildība izriet no jēgas, mērķa un mīlestības. Mēs izturamies labi viens pret otru, jo vēlamies būt labi un tādējādi katrs pēc iespējas labāk pildīt savu, varbūt pat kopīgu, mērķi.
Bailēm nav jēgas, tās nozīmē drosmi dzīvot, un it īpaši drosmi dzīvot atbildīgi. Drosme ir mīlas dēka ar nezināmo. Drosme ir atbildības uzņemšanās un tās nēsāšana.
Nebaidies, bet dzīvo. Kad tu pārstāj baidīties, tavs vecais “es” mirst, un tu atkal piedzimsti šajā dzīvē. Atceries nomirt, pirms nomirsti.