Latviešu:
Tātad šajā realitātē vai simulācijā katram no mums ir mērķis, kuru mēs paši esam izvēlējušies augstākā realitātē, kad esam nolēmuši piedzimt šeit. Tomēr šajā realitātē mēs nekad nevaram uzzināt šo mērķi, lai ilūzija nesabruktu un mēs varētu patiesi censties to sasniegt.
Bet kā mēs varam censties sasniegt mērķi, kuru nepazīstam? Un kā šis mērķis varētu mūs motivēt un virzīt uz priekšu, ja mēs to nepazīstam?
Tas ir labs jautājums, taču atbilde uz to ir ļoti individuāla un personiska.
Lai atrastu šo atbildi, mums jābūt mierā ar savu ķermeni šajā realitātē, lai mēs bez traucējumiem varētu sazināties ar savu patieso būtību un sajust savu īsto mērķi caur klātesamību.
Daži cilvēki ir jutīgāki pret sava mērķa sajūtu nekā citi. Daudzi cilvēki stāsta, ka viņus virza uz priekšu spēks, kuru viņi nevar īsti aprakstīt vai izskaidrot. Viņi vienkārši jūt, ka dara pareizi, un tas dod viņiem spēku radīt, būvēt un uzturēt. Viņiem palīdzēšana citiem, sniedzot pakalpojumus, ražojot preces un piedāvājot labdarību, ir vērtība pati par sevi un spēcīgs stimuls.
Citi cilvēki ir nedrošāki par savu mērķi un dzīves jēgu kopumā. Viņiem var būt sajūta, ka ir jādara kaut kas, bet viņi nevar īsti definēt, kas tas ir. Dažas lietas viņiem šķiet piemērotākas nekā citas, bet nekas īpaši nemudina turpināt enerģiski. Viņi pat var gadiem ilgi domāt, ka dara kaut ko svarīgu, līdz kādas pārmaiņas rada nedrošību un liek zaudēt tempu. Nedrošībā dzīve šķiet smagāka un pat pilnīgi bezjēdzīga.
Ir arī cilvēki, kuri varētu būt pilnīgi neapzināti par savu mērķi. Viņu dienas viena pēc otras paiet, bez jēgas piedzīvošanas. Dzīve dažkārt šķiet priecīga, bet tai apakšā slēpjas apzināts vai neapzināts šausmas: vai tiešām tas ir viss, kāpēc esmu šeit, kāda nozīme ir visam? Dzīve tad var kļūt bezjēdzīga un pat par smagu nastu.
Lai gan mēs visi esam dažādi, ir izdevīgi mums visiem justies, ka mūsu dzīvei ir nozīme. Un tas mums kaitē, ja mēs nevaram piedzīvot šo sajūtu.
Mums visiem, pat tiem jutīgākajiem, kuri jau gūst spēku no sava mērķa, to pat nepoznādami, ir noderīgi labāk iepazīt sevi un iemācīties būt klātesošiem šeit un tagad, vai šeit un tagad ir simulācija vai īsta realitāte.
Tieši klātesamība mūs tuvina mūsu patiesajai būtībai un dod mums labāku iespēju sajust mūsu īsto mērķi šeit un tagad. Protams, no šobrīd nesagaidām skaidru un viennozīmīgu atbildi, pie kuras pieķerties turpmāk, līdz ar to sagraujot ilūziju, bet mums jāielej klātesamība visā, ko darām, lai skaidrāk saprastu savu mērķi.
Lai arī piemēram, meditācija noteikti palīdz šajā procesā, mūsu personīgā mijiedarbība ar apkārtējo realitāti un tajā dzīvojošajām apziņām ir būtiska loma.
Savu mērķi var meklēt arī tikai caur mijiedarbību, pat ļoti veiksmīgi, taču pašapziņas un klātesamības priekšrocības nevajadzētu nenovērtēt, jo tās palīdz virzīt mijiedarbību pareizajās proporcijās.
Tomēr būtiski ir tas, ka mijiedarbība ir neatņemama mūsu mērķa daļa šeit un tagad. Ja tā nebūtu, tā neeksistētu - mēs nebūtu apzināti ieradušies realitātē, kur notiek mijiedarbība, ja to nevēlētos vai neuzskatītu par svarīgu sava mērķa sasniegšanai. Citādi mēs varētu pastāvēt tukšumā, bez neko un neviena cita.
Tādējādi katra no mūsu mērķiem ir būt kādā veidā mijiedarbībā ar pašreizējo realitāti un savstarpēji ar citiem. Mūsu šeit nebūtu, ja tas nebūtu tā.
Taču, kādai vajadzētu būt šai mijiedarbībai, ko mēs vēlamies no tās mācīties un kā mēs vēlamies tajā ietekmēt - to katram no mums ir jāatklāj pašam.
Personīgi mana ceļš ir virzījies caur mēģinājumiem un kļūmēm. Dziļi sirdī es vienmēr esmu zinājis, ka man ir jādara kaut kas brīvības un miera labā. Gadu gaitā esmu darījis daudz tādu lietu, un pat ja ne visas no tām ir bijušas ievērojami ietekmīgas, esmu vienmēr ieguvis kaut ko, attīstījies un paplašinājis savu domāšanu, bieži viensasniedzot vismaz nelielu ietekmi.
Mans ceļš ir pacēlies pavisam jaunā līmenī, saprotot un sākot ticēt, ka es izvēlējos nākt šajā realitātē un ka tam bija kāds būtisks personīgs iemesls. Tas ir sniedzis skaidrību un padziļinājumu sajūtai, ko vienmēr esmu izjutis, un palīdzējis virzīties ar vēl lielāku noteiktību.
Es ticu, ka daļa no mana mērķa ir šo piezīmju rakstīšana. Tajā noteikti ietilpst arī daudzas citas lietas, un savā dzīvē es vairāk koncentrējos uz to lietu darīšanu, kuras, manuprāt, virza manu mērķi uz priekšu, un mazāk uz tām, kas to neatbalsta vai ir pret to. Es ceru, ka šīs piezīmes palīdzēs arī citiem atrast sevī kaut ko līdzīgu nozīmes un spēka ziņā.