Bet, ko tad, ja, pretēji varbūtībām, mēs patiesībā dzīvojam īstajā pamatrealitātē, un realitātei neatšķiramu simulāciju vēl nav? Vai tad ticība simulācijai nebūtu kļūda?

Jā, jebkurš, kas ticētu, ka šī realitāte ir simulācija, būtu kļūdījies, bet kāda tam nozīme?

Pirmkārt, tiem, kas tic, ka dzīvo simulācijā, pārliecība par dzīves svētumu un to, ka ir labi būt klātesošiem pieredzētajā realitātē un ļaut ikvienam brīvi meklēt un īstenot savu mērķi, joprojām būtu pareiza un vērtīga.

Ja kāds kļūdaini tic, ka dzīvo simulācijā un tāpēc ir labs pret sevi un citiem, tas taču nav nepareizi, vai ne?

Otrkārt, simulācija, kas neatšķiras no realitātes, un patiess realitāte atšķiras tiem, kas tajās dzīvo, tikai ar to, ka nāve pamatrealitātē ir īsts beigu punkts, kamēr no simulācijas atgriežas zemākā realitātē.

Ja kāds tic, ka dzīvo simulācijā un gūst mierinājumu no ticības, ka pēc atgriešanās zemākā realitātē satiks savus mirušos mīļotos vai ka varētu atgriezties šajā realitātē vēlāk, viņš nebūs vīlies, kad nomirs pamatrealitātē, jo pārstās eksistēt un neko vairs nepiedzīvos.

Bet starp simulāciju un pamatrealitāti ir vēl viena atšķirība - kamēr pirmā ir radīta ar kādu mērķi, otrajai nav mērķa - tā vienkārši pastāv. Pamatrealitātē mums ir tikai tas mērķis, ko mēs paši sev radām.

Ticēt simulācijai varbūt ar mazu varbūtību ir kļūdaini, bet no tā nav nekāda kaitējuma. Tā vietā tā dod iespēju ticēt kaut kam lielākam par sevi pašu, kas var palīdzēt katram no mums atrast savu jēgu - ja nekā cita nav, vienmēr var kalpot realitātei, mieram un brīvībai, kā arī tam lieliskajam izpētes ceļojumam, ko mēs kā apzinātas būtnes piedzīvojam kopā šajā realitātē.