Ja patiešām dzīvojam simulācijā un dzīve ir tikai spēle, kāda tad ir nozīme jebkam? Ja realitāte, ko piedzīvojam, ir mākslīga un mūsu apziņa nāk no īstās realitātes, kāpēc mums būtu jāiztur šeit, tā vietā lai atgrieztos īstajā realitātē, kura noteikti ir neticami attīstīta un bagātīga, lai radītu tik pārliecinošu virtuālo realitāti?

Kāpēc mēs vienkārši sevi nenogalinātu un nebeigtu savas dzīves šeit, īpaši, ja tā ir grūta un pilna neveiksmēm?

Varētu ļoti labi uzdot šo jautājumu, bet tikpat labi, vai pat labāk, varētu jautāt, kāpēc lai mēs sevi nogalinātu.

Kā esam apsprieduši, mēs esam šeit nonākuši kāda iemesla dēļ. Mēs paši esam izvēlējušies ienākt šajā realitātē, pilnībā apzinoties, ka dzīve šeit ir citāda un bieži vien sarežģīta un izaicinoša.

Protams, mēs nevaram zināt, kāpēc mēs šeit esam nonākuši. Mēs pat nezinām, kādas izvēles mēs uzņēmāmies, kad nonācām šeit. Mēs nezinām, kāda bija mūsu dzīve īstajā realitātē, un arī nezinām, kāpēc izvēlējāmies īslaicīgi dzīvot šajā realitātē, nevis būt nepārtraukti tur, no kurienes nācām.

Mēs zinām tikai to, ka izdarījām šo izvēli, un mēs to zinām, jo esam šeit.

Varbūt mēs vēlējāmies iemācīties kaut ko. Iespējams, tieši šī pieredze pietrūka mūsu daudzo pieredžu vidū, un mēs vēlējāmies redzēt šo dzīves pusi arī. Varbūt mēs izvēlējāmies šo laikmetu vai šo vietu, jo agrāk to nebijām piedzīvojuši, vai varbūt tieši šāda pieredze bija tā, kuru vēlējāmies pārdzīvot vēlreiz. Varbūt mēs ieradāmies šeit kopā ar draugiem un vēlamies dalīties pieredzē kopā.

Ja mēs izmestu šo dzīvi tikai tādēļ, ka tā ir nepatīkama, sarežģīta vai garlaicīga, vai ja mēs justos neveiksmīgi vai ka mēs tiekam slikti izturēti, mēs atteiktos no visa, kādēļ šeit ieradāmies.

Un ko mēs no tā iegūtu? Mēs atgrieztos dzīvē un realitātē, no kuras vēlējāmies šeit nokļūt. Mēs varbūt atgrieztos agrāk, nekā bija mūsu nodoms. Droši vien, mēs varam atgriezties, un noteikti mēs to arī darīsim, taču tomēr izmestu šo dzīvi un šīs iespējas, kas mums ir tieši šobrīd, tieši šajā brīdī.

Tajā pašā laikā jāatzīst, ka pienāks brīdis, kad būs laiks atstāt šo realitāti, vismaz uz laiku.

Tas var notikt slimības, vecuma, nelaimes gadījuma vai vardarbības rezultātā. Mūsu dzīves var beigties bez mūsu ietekmes.

Tomēr tas notiek arvien retāk. Zinātnes, tehnoloģijas un medicīnas attīstības rezultātā mēs retāk mirstam no ārējiem faktoriem, kas agrāk nozīmēja drošu nāvi. Mēs dzīvojam ilgāk un veselīgāk.

Iespējams, ka mēs sasniegsim attīstības punktu, kurā uzvarēsim nāvi. Iespējams, mēs iemācīsimies izārstēt visas slimības, aizstāt visas sabrukušās vai nestrādājošās orgānu sistēmas un pat apvērst novecošanās procesu. Iespējams, mēs spēsim saņemt palīdzību gandrīz jebkurā situācijā tik ātri, ka nekas netiks zaudēts, un mēs pat varam spēt padarīt sevi izturīgākus un spējīgākus.

Ja tas notiks, un mēs varēsim izvēlēties dzīvot gandrīz mūžīgi, vai tas nozīmē, ka mums tas ir jādara?

Nē. Pat ja uzvaram nāvi, mēs joprojām varam vienmēr beigt savu dzīvi, lai noslēgtu šo dzīvi un atgrieztos īstajā realitātē.

Mēs to varam izdarīt jebkurā laikā. Tagad, rīt — vai tad, kad jūtam, ka esam šeit sasnieguši to, ko, šķiet, nācām šeit meklēt. Tas dažādiem cilvēkiem var nozīmēt ļoti dažādas lietas.

Kāds varētu vēlēties dzīvot tūkstošiem gadu, cits varētu justies, ka viņš ir sasniedzis visu vēlēto jau 27 gadu vecumā, trešajam ciešanas un sāpes varētu būt mērs, kas tikai gaida piepildīšanos.

Dažkārt sava dzīves beigšana var būt vienīgais akts, kurā cilvēks jūtas patiesi brīvs. Kad kāds dara to pēc sava brīva spēka un rūpīgas pārdomas, tas nav traģēdija, bet gan noderīgs akts, kas ir pat vērts svinībām. Tā ir iespēja godināt dzīvi, kuru dzīvojušais cilvēks jūt, ka tā bija pilna un līdz izsmeļoša.

Nākotnē nāve mūs pļaus tikai pēc mūsu vēlmes, un mēs jau tagad varam adoptēt šādu attieksmi pret dzīvi un nāvi. Varbūt kādu dienu mēs sajutīsim, ka ir bijis pietiekami; iespējams, mēs jutīsim, ka šis ir viss. Tad rīkosim ballīti un dodamies priekā!

Bet tikmēr, kamēr šis nav tas mirklis, kad mēs mirstam, šis ir tas brīdis, kad mēs dzīvojam. Ir labi būt klāt šajā brīdī un to pilnībā izdzīvot, ar visu tā skaistumu un nožēlu.

Šī ir mūsu dzīve šeit un tagad. Dzīvo to!