Vai īstenības saukšana par simulāciju nav pazemojošs termins, it kā viss, ko mēs šeit piedzīvojam, nebūtu īsts?
Nē, ja mēs dzīvojam simulācijā, tad tas ir precīzs un piemērots termins skatoties no simulācijas ārpuses. Mēs paši izmantojam to pašu vārdu mūsu veidotajām simulācijām. Un, ja mūsu veidotās simulācijas ietvaros tiktu izveidotas jaunas simulācijas, tad šī simulācija sauktu to (savā valodā, protams) par simulāciju un mūsu radīto par īstenību.
Atšķirība starp īstenību un simulāciju ir tādējādi susturiska, proti, kur šis termins tiek lietots. Mēs saucam mūsu piedzīvoto vidi par īstu, un mūsu veidotās vides par simulācijām. Mūsu simulācijās tās tiktu uztvertas kā īstenības, vismaz tad, kad tās būs pietiekami attīstītas, lai tajās esošie subjekti varētu veidot viedokli par īstenības dabu.
Līdzīgi, tajā īstenībā - sauksim to par Arkhi -, kas radījusi mūsu piedzīvoto īstenību, to sauktu par simulāciju, un Arkhi pati būtu īstenība.
Citiem vārdiem sakot, visas īstenības ir simulācijas to radītājiem un īstenības to iemītniekiem. Vienīgais izņēmums no šī likuma ir pamatīgā īstenība Anarkhe, kas nav radīta un vienkārši ir, un no kuras visas citas īstenības ir cēlušās.
Un ja nu mēs dzīvojam pamatīgajā īstenībā, tad īstenības saukšana par simulāciju būtu kļūda, vai ne?
Tieši tā, tas būtu kļūdaini. Bet, kā mēs jau esam apsprieduši, maz ticams, ka mēs dzīvojam pamatīgajā īstenībā, ja simulāciju radīšana ir iespējama.
Mūsu īstenība varētu būt Anarkhe, bet gadsimtiem ilgi esam secinājuši, ka piedzīvotā īstenība nav Brahman, Tao, Sunjata, Debesis vai Al-Haqq, bet gan kāda radīts vai iluzors veidojums, zem kura, aiz kura vai ārpus kura ir īstā īstenība - Arkhi -, kuru šajā īstenībā mēs nevaram saprast.
Pat tad, kad mūsdienās, ņemot vērā materiālisma, empīrisma un racionalisma perspektīvu, mēs uzskatām piedzīvoto un uztverto īstenību par pamatīgo un vienīgo esošo īstenību, patiesība ir tāda, ka katras simulācijas ietvaros materiālistiska, empīriska un racionāla pieeja noved pie tā paša secinājuma. No simulācijas iekšienes nevar novērot ārējo īstenību, jo tas izjauktu simulāciju un padarītu tās mērķi tukšu.
Zinātniska pieeja tādējādi tikai sniedz mums informāciju par to, kāda ir piedzīvotā īstenība. Tā nevar pateikt, vai piedzīvotā īstenība ir īsta.
Kā tad mēs varam būt klātesoši īstenībā, kas varbūt pat nav īsta?
Pat ja mūsu pieredze par apkārtējo īstenību un pat mūsu ķermeņi ir daļa no simulācijas, mēs tomēr esam īsti. Pat ja esam atnākuši uz šo īstenību no Arkhi, mēs esam šeit un tagad, un tā ir vienīgā vieta, kur varam būt klātesoši. Mūsu iekšējā īstenība vienmēr ir īsta, mums tikai jāatrod un jāapzinās tā.
Atrodoties šeit un tagad, mēs varam atrast sevī drošību, mieru un harmoniju, kas ļauj mums saskarties ar ārējo pieredžu neskaidrību un haosu, neizjūtot trauksmi un nesabrūkot, tādējādi kopā ar citiem mēs varam veidot piedzīvoto īstenību par vietu, kurā varam uzplaukt, mīlēt un attīstīties un piepildīt gan savus, gan arī šīs simulācijas mērķus, lai kādi tie arī nebūtu, un kad pienāks īstais laiks, mēs ar prieku varam atgriezties Arkhi.