Ja mēs patiešām dzīvojam simulācijā, kāda tad nozīme ir kam? Kāpēc lai vispār turpinātu savu dzīvi?
Tam ir vairāki iemesli. Kā esam secinājuši, esam šeit ar mērķi - katrs no mums ir izvēlējies ienākt šajā realitātē, piedzimt pilnīgi jaunā dzīvē, nezinot neko par citu. Tas noteikti ir viens no iemesliem. Pat ja nezinām un nevaram zināt kāpēc, mēs paši esam izvēlējušies būt šeit.
Vēl viens iemesls ir dzīves burvība. Pat ja mēs ticam, ka atrodamies simulācijā, mēs joprojām varam saskatīt dzīves skaistumu, un mēs paši dodam daļu šajā skaistumā, izvēloties šeit būt un kļūt par tā daļu.
Kur vien paskatāmies, varam ieraudzīt skaistumu. Vilnis, kas triecas pret smilšaino krastu karstā vasaras dienā. Lapu čaukstoņa vējainā rudens dienā. Augstas sniega kupenas, kas pārklāj zemi, kura atkal nokritusi īslaicīgā nāvē.
Un pavasaris, sezona, kad daba atkal atdzīvojas! Pirmie zāles stiebri, pirmie ziedi, pirmie kukaiņi, agrā putnu dziesma.
Nemaz nerunājot par mūsu ikdienas dzīvi. Mēs satiekam citus cilvēkus, pavadām laiku kopā ar viņiem, strādājam, lai sasniegtu kopīgus mērķus. Mēs smejamies, raudam, mīlestību piedzīvojam. Sastopamies ar bēdīgiem šķēršļiem un pilnīgas laimes brīžiem.
Tas viss, un vēl daudz vairāk, bet lai patiesi to piedzīvotu, mums jābūt klāt. Mums jābūt apzinātiem par sevi un otru, jāsaprot, ka mēs esam viens.
Jo tas ir mūsu patiesais stāvoklis. Mūsu saikne ar citiem - citiem cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem, zemi un pašu eksistenci - tā ir realitāte, kam ir nozīme. Pat ja mēs dzīvotu simulācijā, svarīgi ir tas, ka piedzīvojam un darām to kopā vienotībā.
Mēs katrs esam neatkarīgi izvēlējušies ienākt šajā realitātē, lai sasniegtu savus mērķus un kopīgi piepildītu mērķi, kādēļ esam radījuši šo realitāti.
Tas ir tik nozīmīgi, ka mēs apzināti nākam šajā realitātē atkal un atkal, lai dzīvotu katru savas dzīves brīdi tik pilnvērtīgi, cik spējam.
Nāves laiks - tad, kad to varam paši izvēlēties - pienāk tikai tad, kad esam izpildījuši savus mērķus un darījuši visu iespējamo realitātes mērķim, vai ja patiešām esam zaudējuši visas iespējas tos sasniegt.
Līdz tam - dzīvosim pilnvērtīgi! Atklāsim sevi, būsim klātesoši un darīsim visu iespējamo! Atklāsim cits citu, izpētīsim, būvēsim, socializēsimies, mīlēsim un vairosimies!
Apzināsimies, ka katrs mirklis var būt mūsu pēdējais un dzīvosim atbilstoši tam. Un nekad neliegsim citiem viņu dzīvi, iespējas izpildīt savu mērķi vai nozīmi.